Klavierspēli sācis apgūt 11 gadu vecumā, taču kļūt par profesionālu mūziķi nolēmis tikai 20 gadu vecumā. Tad viņš pameta iesāktās literatūras un mākslas studijas Parīzes Didro universitātē un sāka mācības Alfrēda Korto Augstākajā mūzikas skolā Parīzē.

Jau pēc četriem gadiem viņš sacentās Čaikovska konkursā, kurā pirmoreiz mūžā spēlēja ar orķestri. Lai gan viņš ierindojās ceturtajā vietā, klausītājiem Likā Debargs bija īstais uzvarētājs. Maskavas kritiķu asociācija piešķīra viņam speciālbalvu, un tā viņu novērtēja arī Gidons Krēmers, saskatot jaunā pianista lielo potenciālu. Arī žūrijā pianista sniegums sacēla vētru, kas pārauga publiskās diskusijās. Šī diskusija ir apkopota populārā mūzikas aprakstnieka Normena Lebrehta blogā slippedisc.com.

Mūzikas profesionāļus visvairāk pārsteidza viņa dīvainā pirkstu tehnika: gammveida pasāžas viņš spēlēja galvenokārt tikai ar īkšķi un rādītājpirkstu, un viņa taisnie pirksti spītīgi slējās gaisā. Vai tas nebūtu no viņa džeziskās jaunības?

“Kopš Glena Gūlda uzstāšanās Maskavā un Vena Klaiberna uzvaras Čaikovska konkursā vairs nav bijis neviena ārzemju pianista, ap kuru Krievijā būtu sacēlusies tāda kņada,” par notiekošo konkursā Maskavā rakstīja Huffington Post France. Smeļot iedvesmu citās mākslās – literatūrā, glezniecībā, kino un džezā –, Likā Debargs iedziļinās pašā mūzikas būtībā un klausītājiem piedāvā ļoti personisku netradicionālu interpretāciju: “Es ļoti skaidri redzu sevī tēlus un cenšos saudzīgi tos paturēt atmiņā. Pats galvenais ir nepārtraukt brīnīties par skaņdarba iekšējo skaistumu.”