Kas cilvēkos rada māju sajūtu, drošību, cerību vai nostalģiskas bērnības atmiņas? Vienam tas būs grezns savrupnams, citam vecvecāku  mājoklis vai vienkārša dārza mājiņa, kā atmiņas no bezrūpīgās bērnības, vai sentimentālas ģimenes fotogrāfijas, kas atgādina par dzīves laimīgajiem mirkļiem. Drošības sajūtu veido ne tikai fiziska telpa, bet arī indivīda piederība kādai sociālai grupai, kas dod pleca sajūtu, atbalstu un pārliecību. Par visu šo visplašākajā diapazonā vēlamies stāstīt izstādē “Māju sajūta”.

Izstādē piedāvājam iepazīties ar darbiem, kas glabājas Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā, un, kuru lielākā daļa veido topošā Laikmetīgās mākslas muzeja kolekciju. Diemžēl muzeja ideja aizvien ir tikai ideja, tādēļ mēs priecājamies, ka varam kādu daļu no darbiem parādīt skatītājiem. Laikmetīgās mākslas autori ir mūsu laikabiedri un savos darbos reflektē par notikumiem un sajūtām, kas tuvas un saprotamas ikvienam no mums.  Tas ir mūsu senāko un tuvāko laiku dokumentējums caur radošu cilvēku jūtīgo uztveres prizmu. Šoreiz izstādes uzmanības centrā ir fotogrāfija - viens no demokrātiskākajiem un spilgtākajiem mākslas medijiem 20. gs. otrajā pusē un 21. gs. sākumā.

Izstādē pārstāvēti divi spoži Latvijas fotogrāfijas mākslas klasiķi – Egons Spuris  un Zenta Dzividzinska, kuru askētisko, melnbalto fotogrāfiju stilu mēdz klasificēt kā subjektīvo reālismu. Egona Spura foto sērija “Rīgas XIX un XX gadsimta sākuma proletāriešu rajons” ir iekļauta Latvijas Kultūras kanonā un izceļas ar  jūtīgu Grīziņkalna strādnieku rajona vides fiksējumu. Zenta Dzividzinska darbu sērijā “Servitūde” šķietami bezkaislīgi fiksējusi vienas dārza mājiņas dzīves hronoloģiju no uzbūves līdz pirmajai dārza ziedēšanai, ražas ievākšanai, rudenim un ziemai, kad atkal jādomā par nākamo gada ciklu. Šo sēriju varam uztvert arī kā himnu latviešu darba tikumam un tradīcijām.

Savukārt Kristīnes Kursišas instalācija “Karmas diagnostika” ir ironisks mākslinieces mēģinājums atmūķēt cilvēka nodomu un rīcības seku loģiku: kas uzlabo vai pasliktina mūsu likteni, vai varam savu dzīvi uzticēt zīlēšanas salonam. To var uztvert kā izaicinājumu mūsdienu cilvēka eksistenciālo tēmu stereotipiem. 

Monikas Pormales un Alvja Hermaņa kopdarbs – Maskavas Nāciju teātrī 2010. gadā uzvestā izrāde “Šukšina stāsti”,  bija spilgts mākslas notikums, kas saglabājies foto dokumentācijā. Dziļas Krievijas nomales laucinieku sadzīvē atklājas visu jūtu gamma un vispārcilvēciskās vērtības.

Kā akcents izstādes kopnoskaņai izvēlētas divas Kristapa Ģelža instalācijas – “Trīs grācijas” un “Stumbrs”. Tas, ko ar šiem darbiem ir vēlējies pateikt mākslinieks, lai paliek kā vingrinājums skatītāja radošai iztēlei.

Starptautisku atzinību guvušā vidējās paaudzes fotogrāfa Alņa Stakles uzmanības fokusā ir mazpilsētu necilie nostūri un privātmājas, kuru mēnesnīcā fiksēti apgaismotie logi liekas reizē aicinoši un bezgala tāli. Attēli fascinē ar netveramu dvēselisku siltumu, kas mijas ar nostalģiskām skumjām.

Kā īpašu piedevu šai lieliskajai Latvijas mākslinieku darbu izlasei izstāde piedāvā Somijas fotogrāfa Toumo Maninena skatu no malas - fotogrāfijas, kas spilgti portretē dažādas neatkarīgās sociālās kopienas Latvijā. Te jūtams spēks un lepna pašapziņa.

Vēlamies pateikties Latvijas Nacionālās mākslas muzeja direktorei Mārai Lācei un direktores vietniecei krājuma darbā Ivetai Derkusovai par iespēju šo mākslas darbu izlasi parādīt Cēsīs.

Izstādes kuratores ir Inese Baranovska un Astrīda Rogule.