Sestdien, 7. novembrī plkst. 19.00 aicinām klausītājus bezmaksas tiešraidē no Cēsu koncertzāles vērot Baltijas Kamerorķestru festivāla koncertu ar Valsts kamerorķestra Sinfonietta Rīga piedalīšanos. 

Koncertu tiešraidē varēs vērot Sinfonietta Rīga tīmekļa vietnē ŠEIT un Lietuvas Nacionālās raidorganizācijas tīmekļa vietnē.

Baltijas valstu kamerorķestru festivālā trijos tiešraides koncertos no Viļņas, Cēsīm un Tallinas klausītājiem sniegta unikāla iespēja iepazīt, salīdzināt un novērtēt kaimiņzemju labāko kamerorķestru muzicēšanas raksturu un garšu, kā arī līdztekus starptautiski atpazīstamiem klasiskās mūzikas vārdiem iepazīt te pat aiz robežas mītošo skaņražu veikumu. Baltijas Kamerorķestru festivāls iepriekš plānots kā vērienīgs Baltijas kamerorķestru saiets Lietuvas galvaspilsētā Viļņā, tomēr ņemot vērā pašreizējo epidemioloģisko situāciju, festivāla norises lemts nodrošināt tiešsaistē. Festivāla atklāšanas koncertā 29. oktobrī no Viļņas rātsnama klausītājiem bija iespēja iepazīties ar Sv. Kristofera kamerorķestra sniegumu. Cēsu koncertzāle būs mājvieta festivāla otrajam koncertam ar Normunda Šnē vadīto kamerorķestri Sinfonietta Rīga, bet festivāla noslēdzošajā koncertā no Tallinas Melngalvju nama dzirdēsim Tallinas kamerorķestri. 

Francis Šūberts (1797-1828) -neliels briļļains puisis, līksmu mūzikas un vīna vakaru baudītājs, uzticams draugs saviem daudzajiem draugiem, mīlestības alkstošs romantiķis neveiksminieks, neticami ražīgs komponists, sava laika kompozīcijas marginālis, tomēr visnotaļ ģēnijs, kam labi pazīstama krēslainā robeža starp prieku un skumjām. Savu Pirmo simfoniju tobrīd 16 gadus jaunais komponists uzrakstīja 1813. gadā, un, kaut arī viņa agrīnajos simfoniskajos darbos vēl saklausāmas atbalsis no Haidna un Mocarta, arī agrīnajām Bēthovena simfonijām, tos caurvij arī neapstrīdama Šūberta individuālā balss.

Divus gadus vēlāk top Trešā simfonija. Tomēr savu publisko pirmatskaņojumu tā piedzīvo vien 1881. gada 19. februārī Londonā. 1815. gads Šūberta radošajā dzīvē vērtējams kā visražīgākais – teju neticami, ka viena gada laikā tapušas aptuveni 200 kompozīcijas.

Platons Buravickis (1989) par sevi teic, ka ir akadēmiskās mūzikas komponists, pianists un improvizētājs. Viņa radošās izpausmes rezultējušās gan simfoniskos opusos, gan kamermūzikas darbos, arī aranžijās un mūzikai saistītai ar video mākslu, īpaša vieta atvēlēta arī elektroakustiskajai mūzikai – viņu interesē gan tā dēvētā “konkrētā mūzika”, gan uz skaņas sintēzi balstīta skaņumāksla, un viņš aizrautīgi veido virtuālus instrumentus / moduļu algoritmus savām improvizācijām.

Muzikologs Armands Znotiņš Buravicka daiļradi raksturo šādi: “No vienas puses – radošs izaicinājums, intelektuālisms un spriegums. No otras puses – priekšplānā esošas emocijas, atklātība, enerģija un saviļņojums. Platons Buravickis nevairās no jūtām, no psiholoģiski sociālām tēmām, no tiešas iedarbības uz klausītāju. Taču tajā pašā laikā viņam tikpat svarīgi ir arī racionāli eksperimenti, struktūras komplicētība un formas perfekcija, tehnoloģijas un to radītās izmaiņas cilvēciskajā pasaulē.”

Festivāla Saxophonia ietvaros 2019. gada 16. februārī Sinfonietta Rīga kopā ar savu māksliniecisko vadītāju Normundu Šnē un saksofonistu Aigaru Raumani kārtējo reizi satricina Rīgas publiku, atskaņojot Platona jaunāko skaņdarbu - koncertu saksofonam un kamerorķestrim - Temperature of Plastics jeb “Plastmasas temperatūra”, kuru tās autors raksturo kā "dabas dvēseles kliedzienu un mūsdienu industriālās ražošanas manifestu".

Džons Adamss (1947) šodien ir viens no Amerikas Savienoto Valstu ievērojamākajiem un atzītākajiem komponistiem. Viņa skaņu māksla bijusi visai nozīmīgs pārmaiņu katalizators amerikāņu akadēmiskās mūzikas attīstībai, virzot tās estētiku prom
no tradicionāla modernisma un piepildot ar ekspansīvu un izteiksmīgu minimālisma skaņu valodu.Adamsa 1992. gadā komponētā Kamersimfonija ir atsauce uz Arnolda Šēnberga 1906. gadā komponēto tāda paša nosaukuma opusu. Šēnberga Kamersimfonijas partitūru Adamss studējis, klausoties, kā blakusistabā viņa septiņgadīgais dēlēns jūsmo par 1950. gadu animācijas filmām – tā komponists atklājis zināmas paralēles starp Šēnberga un nosauktā perioda multiplikācijas filmu pasauli. Darbs izdevās dzirkstošs, taču ļoti grūts atskaņošanas ziņā, to labprāt atzina arī pats komponists, aprakstot savas Kamersimfonijas "aplamo šarmu". Džona Adamsa Kamersimfoniju 1993. gada janvārī Hāgā pirmatskaņoja Nīderlandes "Šēnberga ansamblis".

Lepo Sumera (1950-2000) bijis spilgta un ievērojama figūra igauņu kultūras dzīvē. Savu ikdienu viņš vadījis, būdams it kā divās realitātēs – noslēgtajā un mistiskajā komponista pasaulē un aktīvajā
un mainīgajā kultūras dzīves apritē. Lepo Sumeras mūzika izgaismo vairākas komponista stila
metamorfozes. Daiļrades sākumposmā viņš aizrāvies ar avangarda tehnikām – strādājis dodekafonijas un kolāžas tehnikā, kļūstot par igauņu elektroakustiskās mūzikas pionieri. 80. gados pievērsies tīrai diatoniskai rakstībai, to apvienojot ar citiem postmodernisma virzieniem. Šī ievirze lēnām pāraugusi sava veida minimālismā, kam par pamatu komponists visai bieži izraudzījies igauņu tautas mūzikas senākās melodijas. 90. gados pastiprināti pievērsies tieši kamermūzikas žanram, elektroniskās mūzikas eksperimentiem un multimediāliem darbiem. Lepo Sumeras partitūras allaž bijušas daudzslāņainas, dramaturģiski piesātinātas un krāsainas, uzrunājot klausītāju visai intensīvā un tiešā veidā. Iemīļots strukturēšanas paņēmiens komponistam ir kontrasts; viņa partitūrās līdzāspastāv gan spēle un rotaļīgums, gan arī ciešanas un drāma, īpašu uzmanību veltot smalki izstrādātai skaņas artikulācijai un tembru izvēlei.

Ar skanisko pacilātību un enerģiju Lepo Sumeras Musica Profana atgādina baroka koncertu stīginstrumentu orķestrim, atzīst igauņu muzikoloģe Merike Vaitmaa. Lai arī darba struktūra ir viendaļīga, skaidri uztverams iekšējs dalījums, kad orķestra enerģiskajai pulsācijai tiek pretnostatīts kontrastējošs, drīzāk apcerīgs skaņu plūdums. Par profāno un sakrālo jeb laicīgo un garīgo mūziku vēsture runā jau kopš viduslaikiem un renesanses. Iespējams, arī šeit Lepo Sumera piedāvā skatījumu uz laicīgo/ ikdienišķo, steidzīgo, kam nekur nezūdoša un paralēli plūstoša eksistē arī garīgā jeb nemateriālā pasaule.

Baltijas kamerorķestru festivāla rīkotājs – Viļņas rātsnams, festivālu finansiāli atbalsta Lietuvas Kultūras padome.