Jauns gads, jauna desmitgade, un Koncertzāle “Cēsis” savu vizuālās mākslas programmu iesāk ar jaunajiem talantiem. Koncertzāles galerijā no 1. februāra līdz 12. aprīlim būs skatāma piecu mākslinieku - Agates Bernānes, Madaras Kvēpas, Jāņa Šneidera,  Gitas Sprinces un  Kristīnes Upītes, kopizstāde “Rezonanse”.

“Būt šodienas lieciniekiem, to izpaust savstarpēji mijiedarbojoties vizuālajai mākslai un mūzikai, atklāt jaunus mākslas izpausmes veidus ir viens no Koncertzāles mērķiem. Iesākot 21. gadsimta jauno desmitgadi, to atklāsim ar aktuālu tematiku: vizuālajā mākslā - Latvijas Mākslas akadēmijas studentu darbu izstādi, bet mūzikā - britu čellistes un dziedātājas Ajannas Viteres-Džonsones daudzpusīgo un novatorisko skatījumu, kurā līdzās pastāv gan klasiskās, gan alternatīvās mūzikas ietekmes. Veidojot mūsu koncertzāles māksliniecisko unikalitāti, līdzās izcilībai, skatuves pieredzei un klasiskām vērtībām, vienmēr tiecamies radīt un parādīt ko nebijušu un jaunu. Dažkārt tas ir pārsteigums un jaunatklāsme gan mums pašiem, gan mūsu apmeklētājiem,” 1. februārī gaidāmās mākslas izstādes atklāšanu un tam sekojošo koncertu raksturo Koncertzāles “Cēsis” mākslinieciskā vadītāja Inese Zagorska.

Gada pirmajai vizuālās mākslas izstādei Koncertzāles “Cēsis” mākslas galerijā dots ietilpīgs un daudznozīmīgs nosaukums “Rezonanse”, kas sevī ietver skaņu viļņu kustības vai svārstības jēdzienu. Svārstības, ko nosaka iekšējie spēki, sauc par brīvām svārstībām, svārstības, kas norisinās mainīgu ārējo spēku iedarbībā, sauc par uzspiestām svārstībām. Jebkurš ieraudzītais vizuālais attēls, gluži kā skaņu viļņi,  rezonē uz skatītāja sajūtām, emocijām un iztēli.

Izstādē pārstāvēto jauno radošo cilvēku biogrāfijas ir veidojušās mūsu valsts pārmaiņu laikos, no totalitārā režīma uz brīvu demokrātisku Eiropas valsti, un, nenoliedzami, šie dažādie gan iekšējie, gan ārējie spēki  ir atstājušas pēdas viņu dzīves ritmā un pasaules redzējumā. Izstādes kuratores Ineses Baranovskas prāt, 21. gs. racionālajā laikmetā izvēlēties būt par mākslinieku, sekot saviem ideāliem un sapņiem ir kardināls lēmums.

Izstādes autoru darbi izceļas ar savdabīgu pasaules uztveri,  gleznojumiem piemīt vizuāls jūtīgums, spēja redzēt un ieraudzīt. Mākslinieki reflektē uz ikdienas dzīves norisēm, ceļojumu atklāsmēm, dabas vispārinātu vērojumiem, indivīda un telpas, priekšmetu un  vides attiecībām, bet katrā, pat šķietami banāli ikdienišķajā parādībā, viņi cenšas tvert pasaules universa kopumu, saslēdzot pagātnes, tagadnes un nākotnes formas. Gleznošanas process tā nav tikai fiziska darbība, izmantojot audeklu vai papīru un krāsas,  tā ir garīga meditācija, sevis pašatklāsme, filozofiski prātojumi vai sava veida grēksūdze. Iespējams tieši šie glezniecības darbi, nevis virtuālās pasaules vizuālo informāciju lavīnas būs mūsu laikmeta vērtīgi autentiskā liecība nākotnei.