INSIGNIA mākslas galerija koncertzālē “Cēsis” saviem apmeklētājiem sarūpējusi brīnišķīgu pavasara sezonas dāvanu - no 8. aprīļa līdz 20. maijam būs apskatāma Ilzes Avotiņas personālizstāde "Pavasara pastorāle", kas ikvienā modinās krāsainas sajūtas un pozitīvas emocijas.

Sievietes mākslinieces pazīstamas arī citur pasaulē, bet latviešu mākslinieces – tas noteikti ir mūsu kultūras fenomens. Katra no viņām ir spilgta personība ar savu stilu un individuālu raksturu. Šajā krāšņajā buķetē nozīmīga vieta ir Ilzei Avotiņai (dz. 1952). Profesionālo izglītību gleznotājā ieguvusi J. Rozentāla Rīgas mākslas vidusskolā (1962 – 1970) un Latvijas Mākslas akadēmijas Glezniecības nodaļā (1973-1979), kuru absolvē prof. I. Zariņa vadībā. Izstādēs viņa sāka piedalīties jau no 1978. gadā vēl studējot akadēmijā. Māksliniece regulāri rīko personālizstādes un piedalās nozīmīgās grupu izstādēs Latvijā un ārvalstīs. Viņas darbi atrodas Latvijas Nacionālā mākslas muzeja kolekcijā, Latvijas Mākslinieku savienības muzejā, Valsts Tretjakova galerijā Maskavā un daudzās nozīmīgās privātkolekcijās.

Māksla ir organiska Ilzes personības eksistences daļa -- viņa pati, viņas dzīve, māja, tas, kā viņa runā, ģērbjas, uztver pasauli, viņas glezniecība -- tas viss ir viens vesels. Apkārtējā pasaule mēdz būt nežēlīga un raupja, kas nocietina mūsu jutekļus, bet mākslu var radīt tikai jūtīgi uztverot visu notiekošu. Mākslinieka esībā savienojas iekšējais trauslums un gara stiprums. Tā kā glezno Ilze, manuprāt, neglezno neviens nekur pasaulē: emocionāli jūtīgā un neordināri spilgtā glezniecība pārsteidz un fascinē, arvien radot jaunas  tēmas, krāsu salikumus un  kompozīciju ritmus. Māksliniece nebaidās savās gleznās būt skaista, es pat teiktu – naiva, salda, sentimentāla, kas mūsdienās “it kā” skaitās slikts tonis. Bet, ja tas ir pa īstam?  Ilze glezno sapni,  savas vīzijas, kur ikdienas realitāte mijas ar iedomām: mākslas vēstures replikas un ceļojumu piezīme, teiksmas, pasakas un Vidzemes lauku pirmatnīgā daile ar mežu ezeru dzidrumu  -- visu  tik dzīvu un smaržīgu, ka tas spēj aizraut pat visracionālākos prātus.

Ilze Avotiņa: "Gleznošana man ir kā ļaušanās kādai augstākai varai, tas ir – kā vīrietis mīl sievieti, kā māte mīl bērnu, kā dārzā uzplaukst zieds. Vajag tikai ļauties."

Inese Baranovska, izstādes kuratore