SATIKŠANĀS. Tāds ir šī gada festivāla “Pētera Vaska mūzikas aprīlis” moto. Arī pazīstamās gleznotājas Vijas Zariņas izstāde ir par satikšanos, par brīnišķīgiem jaunatklāsmes mirkļiem,  kas paplašina mūsu uztveres robežas, kas ļauj mums ieraudzīt un sadzirdēt apkārtējās pasaules trauslumu un skaistumu. Gleznojot māksliniece bieži klausās Latvijas Radio 3 Klasika un tieši Pētera Vaska mūzikā viņa sajūt radnieciskas vibrācijas.

Izstādē Koncertzālē “Cēsis” apskatāmi  jauni, 2022. gadā tapuši darbi, kas atskatās uz dabas norisēm ziemā un agrā pavasarī, trauslo sajūtu, kad, jaunai gadskārtai sākoties, dienas soli pa solim kļūst garākas, un mēs visi gaidām pavasara iestāšanos. Vija Zariņa glezno Latvijas ainavu, bet te nav jācenšas meklēt ģeogrāfisko vietu konkrētību, drīzāk tas ir universāls ainavas redzējums, meklējot harmonisku līdzsvaru un mieru mūsu šobrīd traģisku notikumu plosītājā pasaulē. Tas ir stāsts par Latviju, tai piemītošo unikālo un neatkārtojamo dabas skaistumu, kam nav raksturīga košu krāsu palete, bet maigi klusināti toņi. Latvijas ainavas kods, ko mēs varam atpazīst šūnu līmenī un sajūtam kā savējo. Vijas Zariņas darbi jāaplūko nesteidzīgi, tas ir satikšanās brīdis, kad ainava no konkrēta reālistiska gleznojuma kļūst par kaut ko vairāk, ievibrējot mūsu apziņas dažādos līmeņos, liekot atcerēties, kā acis apžilbst no saules atspīduma ūdens virsmā, atsaucot atmiņā vēsos ziemas vai dzidros pavasara rītus, mijkrēšļa noslēpumaino gaismu, bērzu sulas svaigumu, kūstošas zemes smaržu un putnu dziesmas. Skatītājs var mentāli ieceļot mākslinieces radītajās ainavās, sajust sevi kā mazu daļiņu no visuma, kad pasaule šķiet saplūstam vienā veselumā – mikrokosms un makrokosms.

Māksliniecei glezniecība ir viņas pašizteiksmes veids, tik pat svarīga kā elpošana, un tieši ainavu glezniecībā viņa spēj rast savu garīgo piepildījumu un mierinājumu:

“Savā glezniecībā īpašu nozīmi piešķiru ainavai, nevis no dabas nogleznotai, bet dabas inspirētai. Es tās saucu par savu sajūtu ainavām, tām ainavām, kas rodas manā iztēlē un paliek atmiņās. Gleznoju nevis konkrētu vietu, bet konkrētu noskaņu. Dažreiz jāglezno tā, kā nav, lai izskatītos tā, kā ir. Mirklī, kad es gleznoju, tā man ir vissvarīgākā lieta pasaulē. Tā es domāju un tā es strādāju.”

Vija Zariņa (1961) beigusi Latvijas Mākslas akadēmijas (LMA) profesora Induļa Zariņa monumentālās glezniecības darbnīcu (1986), profesora Eduarda Kalniņa un profesora Borisa Bērziņa meistardarbnīcu (1989). Izstādēs piedalās kopš 1980. gada, sarīkojusi vairāk nekā 20 personālizstādes. Darbi atrodas Latvijas Kultūras ministrijas, Latvijas Nacionālā mākslas muzeja, Latvijas Mākslinieku savienības muzeja, Valsts Tretjakova galerijas, Krievijas Mākslas fonda, Krievijas Kultūras ministrijas, Tartu Mākslas muzeja krājumā, kā arī neskaitāmās privātajās kolekcijās visā pasaulē. Vija Zariņa par pedagoģi strādā kopš 1986. gada, Latvijas Mākslas akadēmijā kopš 1999. gada, LMA Glezniecības katedras asociētā profesore kopš 2008. gada. 2017. gadā Latvijas Nacionālā mākslas muzeja izstāžu zālē "Arsenāls" notika mākslinieces personālizstāde “Paralēli” (kopā ar gleznotāju Kasparu Zariņu).

Inese Baranovska, izstādes kuratore