Koncertzāles “Cēsis” mākslas galerija jauno sezonu atklāj ar vērienīgu gleznotājas Sandras Krastiņas darbu izstādi. Mākslinieces daiļradi raksturo daudzveidīgas radošās izpausmes, no monumentāliem gleznojumiem līdz trausliem zīmējumiem,  viņa meklē un atrod jaunus trāpīgus izteiksmes līdzekļus, lai jūtīgi, arī traģiski sāpīgi un analītiski izsvērtās simbolu zīmēs interpretētu savu pasaules uztveri, izzinot mūsu kopīgo laiku.

Māksliniece savas radošās gaitas aizsāka 20. gs. 80. gados: tolaik nesen Mākslas Akadēmiju beigušie jaunie gleznotāji apvienojās leģendārajā grupā “ Maigās svārstības” (Ieva Iltnere, Jānis Mitrēvics, Ģirts Muižnieks, Sandra Krastiņa, Edgars Vērpe un Aija Zariņa), viņu procesuālais projekts izstāžu zālē “Latvija” (1990) kardināli mainīja sabiedrības priekšstatus par mākslinieka un skatītāja attiecībām, kā arī latviešu tradicionālo glezniecību. Vēlāk katrs mākslinieks ir gājis savu radošo ceļu, bet  vienmēr tajā galvenais bija godīgums un pilnīga pašatdeve radošam procesam:

“Tomēr gan toreiz , gan tagad ir jāpatur prātā arī sava – mākslinieka – atbildība, lai citu pārdzīvojumus neizmantoto attēlojuši pašmērķīgi, bet radītu tādas zīmes un tēlus, zem kuriem droši liekams paša autora izdzīvotās pieredzes un pārliecības paraksts”.*

Izstādi ar daudznozīmīgo nosaukumu “Vēl ir laiks… Vēl ir laiks!” veido gleznu cikli no vairākiem māksliniecei būtiskiem projektiem: gleznu sērija “Viens vienīgs” no 2016. gada retrospekcijas LNMM izstāžu zālē “Arsenāls” un personālizstādēm MĀKSLA XO galerijā Rīgā – “Viena vienīga vienība”(2021) un “Vien jāpārskrien pāri tam ziedu laukam” (2023).

Šajā ekspozīcijā mākslinieces enerģiski vibrējošā glezniecība uzrunā mūs ar nepastarpinātu tiešumu, jo mūsu laiks, tā traģisms un nenoteiktība pieprasa šādu valodu. Gleznotāja uzdod neērtus jautājumus sev un ikvienam, meklē uz tiem atbildes un aicina aizdomāties. Sandras Krastiņas glezniecība pārliecina ar krāsu suģestiju un kompozīciju lakonisko dinamiku, tā liek kritiski pārvērtēt ierastos priekšstatus par skaistumu un  harmoniju. Tā ir tēlu un simbolu valoda: gleznu cikls “Viens vienīgs”, kurā vīriešu krekli uztverami kā maskulīnā spēka un vājuma metafora, cikla “Baltā kleita” bezķermeniski trauslās Ingrīda, Sibilla, Alla u.c. kleitas, katra ar savu stāstu, ja vērīgi ieskatāmies - saullēkta un saulrieta vērotāji/vērotāja liek aizdomāties par dabas netverami pārlaicīgo eksistenci un cilvēka vēlmi vismaz uz mirkli saplūst harmonijā ar to, un izstādes galvenā ass  –  2023. gadā tapušie darbi, kas skarbi rezonē uz ikviena atbildību par cilvēcības saglabāšanu – “Dienišķās brokastis’’, “Kara zieds”, “Katram sava”. Māksliniecei ir svarīgi runāt par savu laiku, viņas  piedzīvoto un pārdzīvoto, bet viņa apzināti atmet visu lieku – gluži kā mūzikā sadzirdēt, arī glezniecībā vajag uzjaukt īsto toni un atrast precīzu zīmju valodu.

Sandra Krastiņa (dz. 1957) gleznotāja, vairāku nozīmīgu grāmatu redaktore, izstāžu kuratore, viņas darbi atrodas nozīmīgās publiskās kolekcijās: Latvijas Nacionālais mākslas muzejs (Rīga, Latvija), Latvijas Mākslinieku savienības kolekcija (Rīga, Latvija), Daugavpils Marka Rotko mākslas centrs (Daugavpils, Latvija), Tartu Mākslas muzejs. Mati Miliusa kolekcija (Tartu, Igaunija), Ludviga muzejs (Āhene, Vācija), Valsts Tretjakova galerija (Maskava, Krievija).

Inese Baranovska, izstādes kuratore

*Krastiņa Sandra. “Kur palicis maigums?”. Svārstības. Izstādes katalogs. Daugavpils Marka Rotko mākslas centrs, Daugavpils, 2023