Mākslinieka talanta cienītājiem, kam gleznotājs vairāk asociējas ar ilgi kopto alter ego varoni “Pedantu”, šī būs iepazīšanās ar citu viņa radošās šķautnes aspektu – abstraktajām kompozīcijām, kas paralēli figurālajai glezniecībai šobrīd saista mākslinieku. Izstādi ievada šī brīža paradoksālo noskaņu iedvesmota glezna “Laika sajūta ar skeletiem” (1924). Prieks par dabas atmodu mūsu apziņā mijas ar kara agresijas ziņu ēnām, kam līdzās tomēr aizvien pastāv cerība, mīlestība un radošā gara spēks.  

2017. gadā vērienīgajā kopizstādē ar Viju Zariņu  “Paralēli” Latvijas Nacionālā Mākslas muzeja izstāžu zālē “Arsenāls” Kaspars Zariņš pārsteidza ar lielformāta darbiem – ekspresīviem slīpējumiem uz ar akrila krāsām klāta saplākšņa. Šie darbi tapa mākslinieka ģimenei ļoti grūtā periodā pēc meitas Martas aiziešanas mūžībā, kad  sevī bija jāatrod spēks pārvarēt sāpes. Intensīva iegremdēšanās jaunos radošos meklējumos, kas prasīja citādāku darba stilu, intuīcijas, emociju un fizisko spēku koncentrāciju, kā svaigs pavasara gaiss atraisīja domas un sniedza garīgo mierinājumu. Koks, katram latvietim tik tuvs un organisks materiāls, mākslinieka rokās piedzīvo maģisku transformāciju – uz intensīvi košām vai askētiskām saplākšņa virsmām veidotie iedobumu raksti liek materiālam elpot un ievibrē mūsu iztēli. Radošie eksperimenti uz saplākšņa vēlāk iedvesmo arī glezniecību uz audekla –  top darbi sērijā “Prieka gēns”, kas turpinās arī 2024. gadā un apskatāmi izstādē. Te mākslinieks ļaujas dažādu niansētu krāsu kombināciju meklējumiem, pārsteidzot sevi pašu ar krāsu salikumu paradoksiem un plūstošu formveidi.

No sarunas ar Kasparu Zariņu 2024. gada martā atlasot darbus izstādei:

Glezniecība ir kā neizsīkstoša aka. Vairāk gleznojot attīstās prasmes un redze. Šīs zināšanas nav rutīna, nezināt nozīmē sevi apdalīt, bet zināšanās vajag arī iet soli tālāk, turpināt meklēt un atklāt ko citu, varbūt tikai sev. Glezniecības tīrība - es to meklēju. Arī šaubos,  jo šaubīties ir normāli. Vēlos saglabāt savu iekšējo būtību, savu kodu.

Skatoties uz debesīm vai ūdens virsmu, arī gleznainu sienu, mēs to varam apbrīnot, bet tā jau ir tā īstā abstrakcija. Abstrakciju gleznot ir daudz grūtāk, jo tu nevari paslēpties aiz realitātes, jāmāk pārliecināt, pierādīt, k arī  otas triepiens  vai traips ir vērtīgs un daudznozīmīgs. Svarīga ir mūsu iekšējās pasaules harmonija. Abstrakcija ir tā, kā mīlēt otru cilvēku bez nosacījumiem.

Kaspars Zariņš (1962) profesionālo izglītību ieguvis Jaņa Rozentāla Rīgas mākslas vidusskolā (1973 –1980), vēlāk Latvijas Mākslas akadēmijas Glezniecības nodaļā(1980 –1986). Paralēli radošai darbībai ir ilgstošs mācībspēks Latvijas Mākslas akadēmijā, 1995. gadā ievēlēts par asociēto profesoru, bet kopš 2008. gada LMA profesors. Mākslinieka darbi atrodas krājumos Latvijas Nacionālā mākslas muzejā, Latvijas Mākslinieku savienības muzejā, prestižajā Würth Collection Vācijā, kā arī privātās kolekcijās Latvijā un ārvalstīs. 2024. gada radošais darbs guvis AKKA/LAA stipendijas atbalstu.

Inese Baranovska, izstādes kuratore