Kolekcijas “GALS&SĀKUMS” darbi tiek eksponēti trešo reizi. Vispirms Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā Rīgā 2019. gadā, pēc tam Marka Rotko mākslas centrā Covid pandēmijas laikā 2020. gadā, kad ierobežojumu dēļ izstāde vairāk bija aizvērta kā atvērta, tagad – Cēsīs.  Katrā gadījumā vieta liek pārskatīt akcentus. Laika un Mūža neaptveramie jēdzieni, kas iekļauti nosaukumā, konkrēti mainās, gadiem ejot  attiecībā pret gleznojumos dokumentētajām personībām. Gandrīz visi iemūžinātie sirmgalvji jau nav mūsu vidū, bet jaundzimušie turpina pieaugt. Daba dzimst, plaukst un vīst cikliski. Putni lido un krīt katru brīdi.

Nesen dzirdēju kādu ukraiņu rakstnieci/žurnālisti, kas dzīvo Kijevā, sakām: “Tas, kas mūs šokēja kara pirmajās dienās, vairs nepārsteidz, mēs visi te dzīvojam ar sakrāmētu “izdzīvošanas somu”, gatavi jebkurā brīdī visu zaudēt, gatavi, ka katra diena var izrādīties pēdējā”.

Kā dzīvojam mēs? Cik mums ir miera vai nemiera aiz plānās ādas? Ko mēs redzam ieskatoties jaundzimušā un aizejošā cilvēka acu skatienā? Ko mēs redzam spogulī?

Savādā veidā ukraiņu ziņu vēstnieces vārdi atgādināja man par cilvēcības etalonu, ko savā Miera dziesmā izteicis Sv. Asīzes Francisks:

Kungs, dari mani par miera nesēju,

Lai es spētu nest mīlestību tur, kur valda naids,

Piedošanu tur, kur sāpīgi dara pāri,

Saskaņu tur, kur nav saderības,

Patiesību tur, kur valda maldi,

Ticību tur, kur ir šaubas,

Gaismu tur, kur ir tumsa.

Lai es spētu nest cerību tiem, kas izmisumā,

Prieku tur, kur valda skumjas.

Palīdzi man, lai es ilgotos dāvāt citiem, nevis ņemt no tiem,

Vēlētos ne tik daudz būt saprasts, kā citus saprast,

Ne tik daudz būt mīlēts, kā mīlēt citus.

Jo rast var tikai atdodot sevi,

Aizmirstot sevi, iemantot Tevi,

Piedodot citiem, iegūt piedošanu,

Nomirstot sev, atdzimt mūžīgai dzīvībai.

Nostādīt sevi viszemākajā vietā un dzīvot tā,

It kā katra diena man būtu pirmā un pēdējā.

Ieva Jurjāne (1972) ir gleznotāja, ilustratore, operas un teātra scenogrāfe, kostīmu un filmu māksliniece. Darbojas paralēli šajās jomās kopš Latvijas Mākslas akadēmijas beigšanas (mākslas maģistra grāds 1996. gadā).

Pēdējo gadu nozīmīgākie darbi: “Rotaļlietas stāsts” (2012, LNMM izstāžu zāles ARSENĀLS Radošā darbnīca), “GALS & SĀKUMS” (2018-2019, LNMM galvenās ēkas 4. stāva izstāžu zālēs un Kupola zālē); izrādes – R. Vāgners “Dievu mijkrēslis” (2011, rež. V. Kairišs, Latvijas Nacionālā opera); B. Britens “Sapnis vasaras naktī” (2013, rež. V. Kairišs, Berlīnes Komiskā opera), A. Maskats “Valentīna” (2014, rež. V. Kairišs, Latvijas Nacionālā opera), K. M. Vēbers “Burvju strēlnieks” (2014, rež. V. Kairišs, Ķelnes opera), filmas – “Melānijas hronika” (2016, rež. V. Kairišs), “Pilsēta pie upes” (2020, rež. V. Kairišs) u.c.

Veidojusi scenogrāfiju vairākām izrādēm Dailes teātrī: Māra Zālīte “Smiļģis” (2020, rež. V.Kairišs), Henrihs Ibsens “Brands” (2023, rež. V. Kairišs).

Par savu radošo darbību māksliniece saņēmusi nozīmīgus apbalvojumus: Lielā mūzikas balva “Gada izcilākais Eiropas mūzikas projekts Latvijā” (2013) par “Nībelungu gredzena” tetraloģijas iestudējumu Latvijas Nacionālajā operā, Lielā Kristapa balvas par mākslinieka darbu filmās “Melānijas hronika” (2017) un “Janvāris” (2023), Latvijas Televīzijas un Latvijas Radio gada balvu “Kilograms kultūras” vizuālās mākslas nozarē par personālizstādi “GALS & SĀKUMS” (2019).

Ievas Jurjānes izstāde “It kā katra diena man būtu pirmā un pēdējā” koncertzālē Cēsis veidota speciāli Mākslas festivālam Cēsis 2024.