Ekspozīcija ir iecerēta kā inscinējums pagātnē nenotikušiem notikumiem.

Autorsatgriežas pie estētiskās izjūtas saknēm, pie arhaiskas keramikas trauka formas apgūšanas, tā fiziskā tilpuma un vizuālās ietilpības jēziena apzināšanās.

Keramikas trauks miejiedarbībā ar telpu un notikumiem var kļūt par mediju, sasniedzot ekspresijas intensitāti, kas robežojas ar fiziski sajūtamu klātbūtni.