Koncertzāles “Cēsis” mākslas galerija jauno sezona iesāk ar  vērienīgu gleznotāja Andra Vītoliņa darbu izstādi. Mākslinieka enerģētiski vibrējošā glezniecība kritiski reflektē par 21. gadsimta civilizācijas uztveres kodiem – dzīves ritma un progresa veicināto fragmentārismu, ko pats mākslinieks ironiski dēvē par vienkāršoto “pikseļu domāšanu”, kas bieži bloķē spēju skatīt ainu kopumā.

2017. gadā Koncertzāles “Cēsis” jau varējām iepazīties ar Andra Vītoliņa darbiem izstādē “Urbānā poēzija”, tagad pirmo reizi Latvijā skatītāju vērtējumam tiek piedāvāti jaunie darbi, kas tapuši  pēdējos trīs gados, laikā, kad sabiedrību visā pasaulē satricinājušas kardinālas pārmaiņas.  Jaunajos darbos nav atsauču uz konkrētām vietām, ainavām vai cilvēkiem. Tās ir abstraktas kompozīcijas, kuras autors pats klasificē kā “ornamentālu orientālismu”. Ritms un krāsa ir divas ļoti būtiskas lietas viņa daiļradē – tā top strukturālās vīzijas par mūsu šodienas destruktīvo un trauslo eksistenci; ik mirklis var būt iznīcība vai jaunas pasaules dzimšana (piemēram, glezna “Dzirkstele vai zvaigzne”).

Andris Vītoliņš nekad neapstājas pie sasniegtā, viņš vienmēr meklē jaunus radošos izaicinājumus, dažādo savu darbu tēmas un izteiksmes līdzekļus, tomēr saglabā savas daiļrades esenci – krāsu suģestiju un kompozīciju dinamiku, liekot kritiski pārvērtēt ierastos priekšstatus par skaistumu un  harmoniju. Viņu vienmēr ir saistījuši kontrasti: precīzais pret neprecīzo, strukturālā kārtība pret haosu. Mākslinieks daudz eksperimentē ar tehnikām un materiāliem, uzdodot sev jautājumu, vai ir iespējams uzgleznot darbu neizmantojot otas, tā “aizņemoties” prasmes un instrumentus arī no industriālajām tehnoloģijām.

2022. gada februārī jaunos darbus iepazina mākslas cienītāji Lietuvā izstādē “We Need a Chance to be Reborn” (latviešu valodā "Mums vajadzīga iespēja pārdzimt"), kas  bija skatāma Viļņas rātsnamā un mākslas galerijā "Meno niša”.  Tā pārliecinoši vēstīja par indivīda nepieciešamību spēt krīzes situācijās saskatīt nākotnes vīziju. Izstāde Cēsīs ar provokatīvo nosaukumu “Viltus struktūru uzticamības spēks” turpina Viļņā aizsāktās vizuālās refleksijas par pasaulē notiekošo, reizē arī saglabājot pārliecību par radošo ideju un domu enerģētisko spēju “pārdzimt” fiziskā telpā.

“Savos darbos es cenšos notvert vibranto pasaules plūdumu. No vienas puses, gleznas apdzīvo cilvēka radītas, relatīvi stabilas struktūras, bet, no otras puses, te sajūtama arī iracionālā pasaule, kas plešas daudz tālāk par piezemēto, acīmredzamo vidi. Esmu novērojis, ka ar daudzām lietām un parādībām saskaramies kā ar uzplaiksnījumiem – vispirms doma vai process ir aktīvs, bet pēc mirkļa – noplok un izplēn. Tajā brīdī būtisks ir mūsu fiziskais novietojums – vai mēs atrodamies procesu centrā vai perifērijā,” tā par savu māksliniecisko vēstījumu saka Andris Vītoliņš.

Andris Vītoliņš  (dz. 1975) ir latviešu gleznotājs, Latvijas Mākslas akadēmijas prorektors un pedagogs, kopš 1996. gada aktīvi organizē personālizstādes gan Latvijā, gan ārvalstīs – Austrijā, Azerbaidžānā, ASV, Dānijā, Francijā, Igaunijā, Ķīnā, Lietuvā, Slovēnijā, Vācijā, Zviedrijā un citur.  Mākslinieka darbi atrodas daudzās privātās un publiskās kolekcijās – Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā, Igaunijas Mākslas muzejā KUMU, Swedbank ēkā u.c.

Inese Baranovska, izstādes kuratore