PERSONISKO DRĀMU GALERIJA

Režisors – Viesturs Meikšāns

Lomās:
Meropa Davidovna Murzavecka – Inese Kučinska
Apolons Viktorovičs Murzaveckis – Edgars Ozoliņš
Glafira Aleksejevna – Anete Berķe
Jevlampija Nikolajevna Kupavina – Everita Pjata
Anfusa Tihonovna – Ilze Trukšāne
Vukols Naumičs Čugunovs – Kaspars Gods
Mihails Borisovičs Liņajevs – Kaspars Kārkliņš
Vasīlijs Ivanovičs Berkutovs – Mārtiņš Kalita
Pavļins Saveļičs – Rolands Beķeris
Klaudijs Goreckis – Gatis Maliks

Scenogrāfs – Reinis Dzudzilo
Kostīmu māksliniece – Krista Dzudzilo
Gaismu mākslinieks – Oskars Pauliņš
Muzikālais noformējums un tulkojums – Viesturs Meikšāns

Pirmizrāde 2015. gada 27. novembrī

Izputējusī muižas īpašniece Murzavecka ir gatava uz visu – gan izprecināt bagāto atraitni Kupavinu savam brāļa dēlam Apolonam, gan viltot dokumentus, gan iesaistīties citos negodīgos darījumos. Viss notiek pēc viņas plāna, līdz brīdim, kad no pilsētas ierodas aprēķinātājs Berkutovs…

Izrāde nominēta Dienas gada balvai kultūrā 2015!

Izrāde nominēta raidījuma “100g kultūras” balvai “Kilograms kultūras 2015″ 4. ceturkšņa balsojumā nominācijā “Teātris”!

Šis iestudējums ir kā portretu galerija, kurā katrs portrets būs kā atsevišķa izrāde, par katru no tēliem. Un viņus visus vienos viena dilemma – kā lai dzīvo attiecībās ar cilvēkiem, ja cilvēks šajā pasaulē ir neizbēgami viens.

Pozitīva un dzīvi apliecinoša izrāde, kur galvenais konflikts ir starp patiesām emocijām un aukstasinīgu aprēķinu.

Silvijas Radzobes anotācija par izrādi:

Aleksandra Ostrovska lugas „Vilki un avis” (1875) saturu var izstāstīt vienā teikumā: pasaulē ir mazi krāpnieki un lieli, kā arī – ļoti lieli. Liepājas teātra iestudējumā luga ieguvusi nosaukumu “Portreti. Vilki un avis”.

Režisors Viesturs Meikšāns un scenogrāfs Reinis Dzudzilo izrādi konstruējuši kā atsevišķu noveļu virkni – katram personāžam piešķirta sava aina, kuras, nomainot cita citu, izseko Ostrovska sižetam. Paņēmiens  saārdīt lugas kompozīciju atsevišķās, nozīmes ziņā līdzvērtīgās vienībās, aizsāk vienu no izrādes galvenajām - vientulības tēmu. Ainas cita no citas atdalītas ar melnu priekškaru, kurā balti izgaismojas skata galvenā varoņa vārds – kā mēmajā kino.  Skatuves rāmja melnā aploce rada iespaidu, ka mūsu priekšā ekrāns vai skatlogs, vai varbūt glezna, kuru precīzi vidū no augšas līdz apakšai pārdala melna josla. Asociācijas ar gleznu  aktualizē košās, tīrās fona krāsas, aktieru ķermeņu izteiksmīgās pozas un tērpi, nedaudzo priekšmetu ģeometriski skaidrās līnijas. Atmiņā atplaiksn beļģu  sirreālista Renē Magrita gleznas, kuras burtiski izstaro vientulības esenci.

Viens no pašiem spēcīgākajiem izrādes trumpjiem ir telpas un kostīmu metamorfozes. Tā, piemēram, ainas nr. 3 telpa ir precīzi tāda pati kā ainā nr. 2 – vienīgi sienu krāsa ir cita. Vai aina nr. 6 atšķiras no ainas nr. 7 ar to, ka sienā, kur bija logs, tagad ir durvis. Vai -  Ilzes Trukšānes Anfusa 8.ainas finālā stāv, pagriezusies pret zāli, baltā apakšveļā ar gludekli rokā, bet 9.ainas sākumā viņa stāv tieši tāpat, tikai – melnā apakšveļā. Šo pārmaiņu izsekošana noved gluži vai azartā. Uzvedums pārvēršas par kaut ko līdzīgu detektīvam, spēlei. Kad apjaut: viennozīmīga, reālistiska un loģiska pamatojuma šīm metamorfozēm nav, iegūsti iekšēju brīvību un kāpinās spēlēšanās prieks.

Pamazām jau sabiezē arī minēto norišu jēdzieniskais pamatojums. Par pasauli, kura allaž atrodas kustībā un maiņā. Par jebkura – kā triumfa, tā apkaunojuma – brīža nestabilitāti.  Ostrovskim aktuālais spēles motīvs, reālistiski traktēts kā totāla krāpšanās,  tādā kārtā tiek paplašināts, iegūst metafizisku dimensiju.

“Portreti. Vilki un avis” “Spēlmaņu nakts” skatē nominēta kā Gada lielās formas izrāde, Inese Kučinska par Meropas Murzaveckas lomu – kā Gada aktrise, Gatis Maliks par Klaudiju Gorecki – kā Gada aktieris otrā plāna lomā, Reinis Dzudzilo kā Gada scenogrāfs, Krista Dzudzilo kā Gada kostīmu māksliniece, Oskars Pauliņš kā Gada gaismu mākslinieks.